Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Lietuvā V. Trešā diena. J. Basanaviča iela Palangā.

Ceļojuma piezīmes pamazām tuvojas noslēgumam, taču kas gan būtu Palangas apskate, ja mēs nedotos uz nostāstiem apvīto J.Basanaviča ielu un tās galā esošo Jūras tiltu? Nu laiks pievērsties to aprakstam.
Lasītāj, tu tiešām nenožēlosi minūtes, kas pavadītas šajā rajonā! Tas šķiet tāds Rīgas Centrāltirgus, Brīvdabas muzeja, Berga bazāra un ... (šeit ieraksti jebkuru sev zināmo "grezno" pasaules pludmali - nu kaut vai Palmbīču) apvienojums, tāpēc esi atvērts visam, kas nāks tavā ceļā.
Lūk, pa ceļam no Dzintara muzeja ir tikai un vienīgi mazas mājeles, kurās ierīkoti veikali, dzīvojamās mājas un viesu mājas, kinoteātris, kafūzīši, bet, ja var ticēt uzrakstam, tad vienā ir pat prokuratūra. Katrā brīvā kvadrātcentimetrā iemājojis kāds objekts, kas domāts tūristu pievilināšanai. Tās ir gan vasaras koncertzāles (brīvdabas, protams), gan arī piepūšami monstri un sagrabējuši čukčukbānīši spiedzošu mazuļu un tīņu (un hormonu pārņemtu ne-tīņu) izklaidei.

Negribi šādas izklaides? Tad ēd saldējumu, apbrīno dzintara izstrādājumus vai gleznas. Tuvojoties slavenajai gājēju ielai, tā visa kļūst arvien vairāk, taču jāsaka paldies tirgoņiem, ka viņi nav uzmācīgi un nekliedz pakaļ potenciālajam pircējam. Gājēju ielas sākums ir šāds:
Ai, ai - foto jau viss ir glīti un jauki arī bez fotošopiem, taču īstenībā šī skata kreisajā pusē ir grausts, kura priekšā tad arī var iegādāties gleznas. Bet lai nu tas paliek, sākam virzīties uz jūras pusi. Diena ir tiešām ļoti karsta, bet trešdiena laikam ir pavisam parasta diena, kurā tūristu pieplūdums nemaz nav gaidāms. Tā pat ir kā maza vilšanās, jo iepriekš ceļvežos un aprakstos lasīts, ka J.Basanaviča iela esot tik dzīvīga, tik darbīga, tik glamurīgi kičīga. Nu ko lai saka... Ja neskaita citu pie cita sasēdušos dažādu nieku pārdevējus, tad šī ir pavisam parasta pustukša iela. Mazliet no Centrāltirgus noskaņas...
... mazliet no trīszvaigžņu ēstuvju kiča...
... mazliet no vēlmes saņemt kaut pusi no Michelin restorānu slavas...
Jā, šī ir kontrastu iela! Un tāpēc nav brīnums, ka mūsu vēderi, redzot šo rollerkoustu, piekrita ieturēties tik labi pazīstamajā Čili Picā, kas ir pavisam tuvu jūrai. Bet ēstuves te tiešām visdažādākās - zivju krodziņi, krievu ēdieni ar dārdošu mūziku (nu ko, tur arī sēdēja tikai daži ļautiņi), austrumu virtuve - ej un izvēlies savējo!
Kā katrai ielai arī šai reiz pienāk beigas, un tas ir Jūras tilts, kas laisko gājēju ved tālāk. Šeit atkal varu sev uzsist uz pleca un paslavēt, jo varonīgi veicu gājienu pa tiltu līdz pat tā galam, zem kura redzama tumši zilzaļa jūra, bet tālu pretī skats iesniedzas bezgalīgā plašumā.
Onkas ar uzblīdušiem alusvēderiņiem, kārnas meičas, izaicinošas tīnītes, spiedzoši bērni, nesatricināmi makšķernieki - viņi visi te ir atraduši savu vietu. Kurš pateiks, ka šī ir Palanga, Klaipēda, Jūrmala, Saulkrasti, Beverlihilza, Kannas, Sentropēza vai Alikante? Tā var būt jebkura no šīm vietām, ja vien ļaujies saules, jūras, vēja un viļņu vilinājumam:
Šo visu rakstot manī atkal atgriežas jaukās emocijas, kādas piedzīvoju pirms pāris nedēļām. Tu, cilvēks, stāvi uz koka laipām, apakšā redzi jūras viļņus, apkārt staigā cilvēki - pārīši, vecīši, mīlīši -, bet visapkārt ir milzīgs jūras klajums. Brīvs ir tavs gars, tavas domas, kas aizlido zilajā debesu jumā uz neatgriešanos...
Un tu atgriezies īstenībā.
Arī Jūras tilts reiz beidzas. Ir jāatgriežas mājās. Vēl mazliet pacieties, jo ceļojuma piezīmēm vēl tikai divi ieraksti. Viens smieklīgs, otrs - uz pārdomām vedinošs. Vēl mokos, ar kuru nobeigt šo stāstu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...