Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Lietuvā IV. Trešā diena. Dzintara jubileja Dzintara muzejā.

Lietuvas ceļojuma piezīmes turpinās ar trešās dienas galveno notikumu, kas patiesībā bija šī brauciena galvenais iemesls - 29. jūnijs ir mūsu kāzu diena, un šogad zīmīgā Dzintara jubileja (tie ir 15 gadi) tika sagaidīta Palangā pie Dzintara muzeja. Atkal jau man tik raksturīgā atkāpe - atbraucot no šī ceļojuma, kādā rīta radio pārraidē izskanēja sausā statistika, ka vidējais laulību ilgums Latvijā esot 13 gadi. Tā nu mēs sasmaidījāmies un nopriecājāmies, ka ar savu "stāžu" šo skaitli varam palielināt.
No rīta vēl kāds negaidīts pārsteigums - bērni ir tik lielā sajūsmā par jauko pludmali, ka paši ir pamodušies jau plkst. 6os un ir gatavi doties vēsajā peldē. Ar zosādu, bet laimīgi - vai tad to viņiem var liegt? Brokastojot pamanām vēl vienu mums līdzīgo tusnīti, kas ērti apcer dzīvi uz balkoniņa:
Atvadījušies no jaukās Villa Sraige un nosolījušies šeit atgriezties atkal, dodamies uz Palangas centru, uz Dzintara muzeju. Salīdzinājumā ar Klaipēdu šeit mašīnas stāvvieta maksā nedaudz vairāk (aptuveni Ls 0,60 stundā), taču arī tas šķiet nieks ar Rīgas centra cenām, pie kurām pierasts ikdienā. Sākumā ir diezgan dīvaina sajūta, jo tūristus nemanām, tikai pils parka darbiniekus, kas kopj zālienu. Jau atkal uzmācas šaubas par muzeja darba laiku, lai gan nevienā ceļvedī nav teikts, ka trešdiena būtu brīvdiena (taču vai mazums muzeju, kuros, piemēram, mēneša pēdējā trešdiena ir "sanitārā diena"). Diena ir burvīga, silta un saulaina (tieši tāda bija arī mūsu kāzu diena), tāpēc pastaiga pa parku ir tik relaksējoša. Anete vēl paspēj iztramdīt parka dīķa pīles - vismaz tām nedraud aptaukošanās.
Žēl, protams, ka tūrisma jomas pārstāvji savus objektus nevērtē no tūrista skatpunkta. Pieņemu, ka gan parka zālāja kopēji, gan muzeja darbinieki ir Palangas iedzīvotāji, kuri katru parka taciņu pazīst kā savas mājas. Taču tūristam, kas ierodas milzīgajā parkā pirmo reizi (visos ceļvežos var izlasīt informāciju, ka Dzintara pils parks ir viens no lielākajiem Lietuvā), apjukumu rada daudzās taciņas bez norādēm par objektiem, kas un kur ir jāmeklē (observatorija tāpēc palika neatklāta). Neticami laimīgā kārtā tomēr ieraugām, ka tuvojamies Dzintara muzejam:
Laikam lieki ir piebilst, ka apkārtne ir sakopta, tikai redzams, ka arī piejūras pilsētā ilgi nav lijis.
Pie Dzintara muzejas ieejas kāpnēm ir atrodams uzticamais pils sargs - lauva. Šoreiz gan viņam bija lasāms kāds steidzams ziņojums:
Dzintara muzeja apskate ir lēta, apmēram Ls 5 četriem cilvēkiem, taču pārsteigums ir tas, ka šeit nevar fotografēt. Atgriežoties Latvijā, jautāju vairākiem zinošiem cilvēkiem kāpēc tā, tomēr tā arī atbildi nesaņēmu, vienīgi minējumus, ka varbūt fotoaparāts kādā veidā bojājot dzintaru. Lai vai kā tas arī būtu, tomēr noteikums paliek noteikums, un šajā vietā es pat neizņēmu telefonu, lai kaut ko noknipsētu slepeni (pa telefona kameru atkal atkāpe - manuprāt, fotogrāfijas, kuras uzņēmu ar savu iPhone 4, ir daudz  labākas nekā ar jauno Sony fotoaparātu. Tas gan tikai mans viedoklis.)
Muzejā bijām vienīgie tūristi, tāpēc dzintaru uzraudzes uzskatīja par savu godu sekot mums līdzi no zāles zālē. Uzvedāmies godīgi, taču visus iespējamos objektus, kurus bija ļauts pētīt, arī izpētījām. Lai gan Dzintara muzeja mājaslapā teikts, ka no 13. maija muzejā ir jauna ekspozīcija, neko pārmodernu un interaktīvu nemanījām. Mazliet tā čābīgi bija redzēt, ka aptuveni 1/3 eksponātu paskaidrojošā materiāla ir vēl saglabājušies no padomijas laikiem, par ko liecina nodzeltējušais papīrs un uzraksti krievu valodā (un vēl pie citiem uzraksti bija tikai lietuviešu valodā). Taču ir arī gana atraktīvu lietu, piemēram, iespēja dzintarus apskatīt ar lielām mobilām lupām (tās pa galdiņu var pārvietot). Redzejām, ka dzintaros tiešām labi saglabājušās mušas, kāpuriņi, zirnekļi ar un bez kājam vai tikai viņu kājas. Tiešām interesanti! Te apskatāms arī trešais lielākais dzintara gabals pasaulē. To ieraugot, atkal bija pārsteigums, jo diez vai jūrmalas smiltīs es to uzskatītu par dzintaru. Jā, iespējams, ka lielākā šī muzeja vērtība ir iespēja redzēt, cik daudzveidīgs var būt dzintars un ka tas nav tikai mums ierastajā saules caurspīdīgi dzeltenajā krāsā.
Dzintara muzeja mazākos apmeklētājus noteikti piesaista lietas, kas izgatavotas no dzintara, piemēram, pīpes, šaha galdiņi un figūras, pulksteņi, pogas, bet man, protams, acis mirdzēja, skatoties uz rotaslietām. Muzeja telpās esošais dzintara izstrādājumu veikaliņš ir uzskatāms par vēl vienu muzeja zāli, jo cenu dēļ te ko nopirkt var tikai galīgā ku-kū prātā, bet apskatei un idejām te var veltīt gana daudz laika. (Tur gan nopērkami arī niecīgi mazi auskariņi ap 30 eiro, taču tās lietas, kas patika man, būtu ar vēl vienu nulli galā.)
Iznākot nu muzeja, ieraudzījām arī citus tūristus, tā ka pieņemam, ka tik tukšas stundas bija negadījums nevis norma.
Aiz muzeja ir rožu dārzs, kas gan nevarētu sacensties ar mūsu pašu Rundāles pils rožu dārzu, taču arī šis ir gan grezns. Starp citu, skulptūru saucot "Rebeka", taču es gan nekur neatradu atbildi, kas šī Rebeka ir bijusi.
Vai var vēlēties ko vairāk? Dzintara jubilejā pie Dzintara muzeja starp rozēm:
Rozes tiešām ir apburoši saldi smaržojošas, un šajā brīdī es beigšu aprakstu par Dzintara muzeju ar vēlējumu, lai visiem pāriem dzīve būtu saldi smaržojoša ar retiem rožu ērkšķiem. Un tā ne tikai līdz Zelta jubilejai!!!
Taču ceļojuma piezīmes vēl nav galā! Vēl gaidi aprakstus par J. Basanaviča ielu un Jūras tiltu, par mājupceļu, smieklīgiem uzrakstiem un Krusta kalnu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.