Pāriet uz galveno saturu

Dižonas sinepes un apelsīnu marmelāde? Tiešām?

Man negaršo sinepes. Taču man patīk gatavot, un man patīk smalki ēdieni, kas turklāt solās būt gardi. Tādēļ varu upurēties un likt ēdienam klāt arī sinepes. Svētdiena ir īstais laiks, lai priecētu ģimenes garšas kārpiņas, tādēļ padalos ar žurāla "Četras sezonas" aprīļa numurā ievietoto recepti, kurā ieviesu pavisam nelielas korekcijas.


Žurnāla 11. lpp. ievietotā recepte ar nosaukumu "Vistas šķiņķīši ar Dižonas sinepēm" nelika man mieru jau pāris nedēļas. Ēdiena pagatavošanai nav nepieciešamas diži dārgas sastavdaļas: 3 ēd.karotes olīveļļas, 4 vistas šķiņķīši (manā gadījumā bija mikslis - 4 vistas stilbiņi un 2 vistas filejas), 4 timiāna zariņi (atkal mana variācija - organiskais timiāns no paciņas, nevis svaigais no podiņa), bet mērcei nepieciešams 150 gr apelsīnu marmelādes, 2 ēd. karotes medus, 2 ēd. karotes Dižonas sinepju, 1/2 tējkarotes sāls. Es neliku klāt receptē minētos melnos piparus.

Vistas gabaliņiem uzkaisa timiānu un pannā apbrūnina. Kamēr tie cepas, samaisa visas mērcei domātās garšvielas. Tad vistas gabaliņus kārtīgi apviļā mērcē, liek cepeškrāsnī, pārlej pāri visu sagatavoto mērci un cep. Lai gan receptē minēts, ka jācep vien 30 minūtes, es to darīju teju vai vienu stundu, ik pa reizei apgrozot vistas gabaliņus.

Žurnāla receptē minētais ēdiens ir pasniegts ar spinātu lapiņām. Tas izskatās gana viegli un modīgi, taču manas ģimenes punčiem brīnumgardos vistas gabaliņus pasniedzu ar pufīgi sakulto kartupeļu biezeni un salātiem: mazo ķirštomātiņu un gurķu rindu un biešu un ābolu miksli. Krāsaini un tik gardi, ka vēl ilgi labsajūtā murrājām kā mūsu kaķis, kuram šāda ēdienu bauda gan gāja gar degunu.

Starp citu, šajā pašā žurnāla numurā aprakstīto baltās šokolādes siera kūku izcepu jau pasen un atzinu par gardu esam:)

Gribi vēl citas iedvesmojošas "Četras sezonas"  receptes? Skati arī šeit! Bon apetit!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...