Pāriet uz galveno saturu

Maziem detektīvmīļiem

Atceries, kad mēs bijām "mazi tīņi", viena no grāmatām, kuru teju vai katrs no mums pārlasīja vairākas reizes, bija Ērika Kestnera "Emīls un Berlīnes zēni". Tajā spraigais sižets ļāva mums sekot līdzi Emīla un viņa draugu piedzīvojumiem, dzenoties pakaļ noziedzniekam un veiksmīgi noķerot ilgi meklētu banku laupītāju. Kopš "Emīla lietas" ir pagājušas daudzas ziemas (tici vai nē, bet Kestnera darbam ir vectēva cienīgs vecums - 84 gadi, tas ir sarakstīts tālajā 1929. gadā), tomēr tas joprojām daudziem no mums ir spilgtā atmiņā.
Tad nu tagad mūsu bērniem arī ir kāds tikpat spilgts "mazais detektīvzellis" vārdā Teodors Būns, kura tēvs ir spraigo detektīvromānu autors Džons Grišams


Grāmata Teodors Būns - mazais advokāts ir aizraujoša, bet ar gana klasisku sižetu. Trīspadsmit gadus vecais Teodors Būns ir vienīgais bērns juristu ģimenē - tēvs vairāk nodarbojas ar īpašumu lietām, bet māte uzņemas sieviešu aizstāvību. Likumsakarīgi, ka Teodors ļoti labi pārzina gan tiesas procedūras, gan likumus, tāpēc viņam ir pašam savi klienti - vienaudži, kuri viņam uztic savu ģimeņu bēdustāstus un uzklausa "mazā advokāta" padomus. Kā jau visās ģimenēs, arī Būnu klanā ir sava melnā avs - tēvocis Aiks, kurš zēnam līdz galam nezināmu iemeslu dēļ vairs nav aktīvi praktizējošs jurists, taču tieši viņš kļūst par Teodora uzticības personu, kad nu pienāk īstais brīdis. Un vēl Teodoram ir suns Tiesnesis, kas nav pēddzinis, taču mīļš bez gala.

Teodora Būna ierastā dzīve pamazām sašūpojas līdz ar pilsētas skaļāko slepkavības lietu - nogalināta ir Maira Dafija. Šķiet, ka slepkava varētu būt viņas vīrs Pīters Dafijs, taču pret viņu nav pierādījumu. Labākie no labākajiem ir iesaistīti šajā lietā, taču stāsts nebūtu par Teodoru Būnu, ja Grišams tieši viņam neuzticētu lietas ievirzīšanu pavisam citā gultnē. Izbēgusī boa žņaudzējčūska, vārdā Hermanis,  klasesbiedrenes Hollijas palaidnis šnaucera sugas suns Rokijs, divas glāzītes izdzēris autovadītājs un  arī īpašumu atsavināšana Būna juniora dzīvē ir kā vienkāršas ikdienas lietas, kas prasa vien labu likumu pārzināšanu, taču pat Teodora dzīvē sākas nakts murgi, kad iesaistās vājā angļu valodā runājošie imigranti Bobijs Eskobars un Hulio. Stāsts savijas, notikumi seko cits citam, bet atrisinājums?

Džona Grišama grāmata "Teodors Būns - mazais advokāts" var šķist naiva (labi, ka Grišams atļauj Teodoram ielauzties tiesu datorsistēmā, pretējā gadījumā varētu šķist, ka šis trīspadsmit gadus vecais zēns ar dienas režīmu un paklausību kā militārajā akadēmijā ir teju vai no utopiskas vietas atceļojis), taču tā ir aizraujoša arī pieaugušajam lasītājam. Un es zinu, ka jau tagad ar nepacietību gaidu nākamos neatminamos notikumus, kurus atrisināt pa spēkam ir tikai tādam zellim kā Teodoram Būnam.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…