Pāriet uz galveno saturu

Par to es domāšu rīt

Var teikt, ka mākslas darbs ir sasniedzis savu mērķi brīdī, ja skatītājam ir radījis katarsi - līdzpārdzīvojumu. Pēdējo mēnešu laikā to paveikušas trīs lieliskas izrādes, kuras esmu noskatījusies, proti,  "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī, kā arī "Oņegins" un "Vējiem līdzi" Dailes teātrī. Tieši par pēdējo kā visjaunāko no šīm izrādēm tad arī manas pārdomas.


Grāmatas vāks
Margaretas Mičelas darba Vējiem līdzi sižets mums ir labi zināms: Skārleta O'Hāra ir jauna, dumpinieciska meitene ar velnišķīgu apsēstību "dabūt" Ešliju Vilksu sev par vīru. Tas nekas, ka viņš ir klusās, biklās "pelēkās peles" Melānijs vīrs. Ja pie sāniem nav Ešlijs, tad par spīti jādabū jebkurš cits vai tas būtu Čārlzs Hamiltons vai Frenks Kenedijs. Un pa vidu visam ir vēl Rets Batlers - šis tik ļoti neatkarīgais kapteinis, kurš ir teju vai Skārletas alter ego. Ir Skārletas cīņa par Taru, par izdzīvošanu, murgi par badu, savenie vārdi "par to es domāšu rīt", bet fonā vienmēr ir alkas pēc Ešlija. Un Rets Batlers. Šis ir mīlas stāsts, kuram pasaulē nav līdzvērtīga, jo tas sevi literatūras pērļu plejādē sevi ir ierakstījis kopš tā pirmpublicējuma 1936. gadā.

Nu var teikt, ka arī režisora Jana Villema van den Bosa veidotā izrāde "Vējiem līdzi" Dailes teātrī ir godam nopelnījusi atrasties starp izcilākajām un apbrīnotākajām pērlēm. Ja vēl šaubies, vai vērts izrādi skatīties, met šaubas pie malas un steidz noskatīties šo izrādi jau tagad! Jā, izrāde tiešām ir 4 stundas un 50 minūtes gara (ar vienu starpbrīdi pēc pirmajām 2 stundām un 10 minūtēm), bet es no sirds ieteiktu visiem teātrmīļiem paspēt vēl uz izrādi šādā formātā, jo baumu līmenī jau tiekot runāts, ka izrāde "pēc skatītāju lūguma" tikšot saīsināta. Mīlīši! Šī izrāde ir kā krāšņa divsēriju filma, kurā ne mirkli nav garlaicīgi! (Domas par popkornu i ne prātā nenāk!!!) Zinot visu apjomīgo grāmatas stāstu, ir tapusi vienkārši ģeniāla izrāde, kurā precīzi attēlotas gan kara šausmas, gan Skārletas izmisīgā cīņa par Taru, gan flirtēšana, gan... un tā varētu turpināt vēl un vēl. Es apbrīnoju, kā Kristīne Nevarauska Skārletas "ādā" spēj izskraidīt savas varones dzīvesstāstu; es apbrīnoju Artūra Skrastiņa Reta Batlera ironiju; es apbrīnoju Mammītes dziļi emocionāli izjusto monologu otrajā cēlienā; es apbrīnoju aktieru-kokzāģētavas strādnieku lēnās fona kustības, kas rada tik skarbas asociācijas. Man šī izrāde bija fantastisks līdzpārdzīvojums, kurš vēl ilgi nespēj atkāpties.

Vienkārši izcili un satriecieši ģeniāli - tā saku par ikvienu, kurš pielicis savu roku un ideju, lai izrāde taptu par katarsi tik kaprīzam skatītājam kā man! "Bravo" un apbrīna par spēju radīt tādu izrādi, kas ne minūti neliek šaubīties par van den Bosa "Vējiem līdzi" interpretāciju, aizmirstot, ka katram Margaretas Mičelas darba dramatizējumam ir papildu "slogs", proti, ar astoņiem Oskariem godalgotā filma. Ja izrādes skatītājam ne mirkli nepazib doma "bet Vivjena Lī darīja tā un Klārka Geibla Rets teica tā...", tad izrādi viennozīmīgi var saukt par izcilu. Noteikti iesaku ikvienam noskatīties!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas