Pāriet uz galveno saturu

Vai princese stikla kalnā?

Ar labu literatūru reizēm ir tā, ka lasītājs tajā par katru cenu mēģina atrast dažādus mesidžus, kurus autors, viņaprāt, būtu grodi ietamborējis labirintu labirintos paslēptās vārdu spēlēs, varoņu attiecībās un naratīvu slāņos. Kāda augstprātība no lasītāja puses un pieticība no autora! Kāpēc gan kādreiz stāstu nevar stāstīt tikai tāpēc vien, ka tā tas ir, bet lasīt tāpēc, ka vēstījums ir interesants? Vienkārši baudīt rakstīšanas/lasīšanas procesu, nemeklējot aisberga neredzamo daļu!
Silvijas Plātas romāns “Stikla kupols” jau defoltā tiek pasludināts par daļēji autobiogrāfisku darbu, kurā neskaitāmi literatūrzinātnieki gadu gaitā ir saskatījuši un joprojām saskata Plātas atspulgu šī romāna varones Esteres Grīnvudas tēlā. Lai ko es zinātu par Plātas dzīvi un attiecībām ar vīru dzejnieku Tedu Hjūzu, šoreiz es darbu lasu, izbaudot vēstījumu un distancējoties no Plātas-Grīnvudas ciešajām saitēm.
Estere Grīnvuda skolas gados ir bijusi centīga meitene, kas mērķtiecīgi virzījusies pretī stipendiju stipendijām, kas rezultējas ar praktikantes vietu prestižā Ņujorkas žurnālā, un Esterei liekas, ka "ir pienācis krāšņākais posms manā mūžā". Ārēji tas tā arī šķiet - jaunās meitenes dzīvo kā princeses no krāšņām bērnības pasaku lappusēm, tiek bagātīgi lutinātas ar bezmakasas kosmētikas produktu kalniem, izsmalcinātām vakariņām greznos restorānos un iespēju satikt veiksmīgos, kuriem American dream ir ambīciju piepildījuma kalngals. Estere jau no romāna pirmajām lappusēm krietni atšķiras no vienaudzēm, kas arī ieguvušas prakses vietu šajā žurnālā. Estere ir noslēpumaina, vairāk savrupniece nekā sabiedrības dvēsele un saldā krējuma baudītāja. Būdama gudra un talantīga, viņa vēl nav atradusi pamatu savai eksistencei un jēgu dzīvei, kas apkārt mutuļo kā nerimstoši palu ūdeņi. Estere ir vientuļa kanoe laivas stūrmane, kura apjauš, ka īstenībā viņa šajā dzīvē ir bezgala bezpalīdzīga, jo neko neprot. Pat ne stenografēt. Kur nu vēl sazināties kādā svešvalodā. Skaitot savas dzīves gadus kā stabus, Estere atklāj, ka aiz deviņpadsmitā staba ir tukšums.
Sākas depresijas māktās meitenes ceļš no vienas klīnikas uz otru, no viena ārsta pie otra, no vienas terapijas un metodes pie citas. Ir pašnāvību mēģinājumi, bet nav dvēseles stāvokļa uzlabojumu. Estere Grīnvuda nespēj izkļūt no savas dzīves stikla kupola, kas viņu ieskauj un sķietami smacē nost: "Dziļi ievilkusi elpu, es klausījos savas sirds vecajā lielībā. Es esmu, es esmu, es esmu."
Silvijas Plātas romāna varones dzīvesstāsts tiek izstāstīts raiti un aizrautīgi, tas met cilpas kā lidmašīnas paraugdemostrējumu laikā. Lasītāja uzmanība nemitīgi tiek veltīta Esterei, viņas pārdzīvojumiem, mīlestībai, izmisumam, naidam, apjukumam un cerībām. Estere, nespējot rast savu vietu pasaulē, ir tik liela egoiste, kas gluži kā kaprīza Bārbija pieprasa nedalītu uzmanību savai personībai no visas pasaules. Bravo, meitēn! Tu esi aptinusi Plātu ap savu mazo pirkstiņu un uzlikusi smailpapēžu stikla kurpē ieauto kājiņu uz katra lasītāja pulsa. Tu dzīvosi mūžīgi!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...