Pāriet uz galveno saturu

Vai princese stikla kalnā?

Ar labu literatūru reizēm ir tā, ka lasītājs tajā par katru cenu mēģina atrast dažādus mesidžus, kurus autors, viņaprāt, būtu grodi ietamborējis labirintu labirintos paslēptās vārdu spēlēs, varoņu attiecībās un naratīvu slāņos. Kāda augstprātība no lasītāja puses un pieticība no autora! Kāpēc gan kādreiz stāstu nevar stāstīt tikai tāpēc vien, ka tā tas ir, bet lasīt tāpēc, ka vēstījums ir interesants? Vienkārši baudīt rakstīšanas/lasīšanas procesu, nemeklējot aisberga neredzamo daļu!
Silvijas Plātas romāns “Stikla kupols” jau defoltā tiek pasludināts par daļēji autobiogrāfisku darbu, kurā neskaitāmi literatūrzinātnieki gadu gaitā ir saskatījuši un joprojām saskata Plātas atspulgu šī romāna varones Esteres Grīnvudas tēlā. Lai ko es zinātu par Plātas dzīvi un attiecībām ar vīru dzejnieku Tedu Hjūzu, šoreiz es darbu lasu, izbaudot vēstījumu un distancējoties no Plātas-Grīnvudas ciešajām saitēm.
Estere Grīnvuda skolas gados ir bijusi centīga meitene, kas mērķtiecīgi virzījusies pretī stipendiju stipendijām, kas rezultējas ar praktikantes vietu prestižā Ņujorkas žurnālā, un Esterei liekas, ka "ir pienācis krāšņākais posms manā mūžā". Ārēji tas tā arī šķiet - jaunās meitenes dzīvo kā princeses no krāšņām bērnības pasaku lappusēm, tiek bagātīgi lutinātas ar bezmakasas kosmētikas produktu kalniem, izsmalcinātām vakariņām greznos restorānos un iespēju satikt veiksmīgos, kuriem American dream ir ambīciju piepildījuma kalngals. Estere jau no romāna pirmajām lappusēm krietni atšķiras no vienaudzēm, kas arī ieguvušas prakses vietu šajā žurnālā. Estere ir noslēpumaina, vairāk savrupniece nekā sabiedrības dvēsele un saldā krējuma baudītāja. Būdama gudra un talantīga, viņa vēl nav atradusi pamatu savai eksistencei un jēgu dzīvei, kas apkārt mutuļo kā nerimstoši palu ūdeņi. Estere ir vientuļa kanoe laivas stūrmane, kura apjauš, ka īstenībā viņa šajā dzīvē ir bezgala bezpalīdzīga, jo neko neprot. Pat ne stenografēt. Kur nu vēl sazināties kādā svešvalodā. Skaitot savas dzīves gadus kā stabus, Estere atklāj, ka aiz deviņpadsmitā staba ir tukšums.
Sākas depresijas māktās meitenes ceļš no vienas klīnikas uz otru, no viena ārsta pie otra, no vienas terapijas un metodes pie citas. Ir pašnāvību mēģinājumi, bet nav dvēseles stāvokļa uzlabojumu. Estere Grīnvuda nespēj izkļūt no savas dzīves stikla kupola, kas viņu ieskauj un sķietami smacē nost: "Dziļi ievilkusi elpu, es klausījos savas sirds vecajā lielībā. Es esmu, es esmu, es esmu."
Silvijas Plātas romāna varones dzīvesstāsts tiek izstāstīts raiti un aizrautīgi, tas met cilpas kā lidmašīnas paraugdemostrējumu laikā. Lasītāja uzmanība nemitīgi tiek veltīta Esterei, viņas pārdzīvojumiem, mīlestībai, izmisumam, naidam, apjukumam un cerībām. Estere, nespējot rast savu vietu pasaulē, ir tik liela egoiste, kas gluži kā kaprīza Bārbija pieprasa nedalītu uzmanību savai personībai no visas pasaules. Bravo, meitēn! Tu esi aptinusi Plātu ap savu mazo pirkstiņu un uzlikusi smailpapēžu stikla kurpē ieauto kājiņu uz katra lasītāja pulsa. Tu dzīvosi mūžīgi!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav