Pāriet uz galveno saturu

Ruso ietekme

Pagājušajā mēnesī the New York Times Book Review publicēja diezgan interesantu rakstu, kurā iztirzāja domu par to, ka pasaulē pirmais blogeris esot bijis Žans Žaks Ruso. Pamatojums? Nu kā gan savādāk varot nodēvēt viņa daudzos un gandrīz vai nesaskaitāmos apcerējumus par dzīvi ja ne par emuāriem! Tik vienkārši.
Ne jau viņam vienam ir paticis un patīk joprojām apcerēt dzīvi un visu to, kas notiek ar un ap mums. Manuprāt, tas ir pavisam normāli, ka cilvēkam ir viedoklis un viņš/viņa to vēlas paust. Es, piemēram, ilgi mēģināju saņemties, lai nerakstītu par "karuseļu balagānu" Esplanādē, jo par to pēdējās dienās grib rakstīt visi. Man ir viedoklis, tāpēc manu balsi neviens neatradīs starp anonīmajiem komentāriem ziņu portālu lapās, taču kā Ruso pēctece es vēlos teikt, ka visvairāk šajā situācijā mani tracina izmīdītais zāliens. Lai Rainis sēž un pārdomā dzīvi (vēsture saka, ka viņš esot bijis sociāldemokrāts - vai nav zīmīgi?), lai katedrālē pareizticīgie lūdzas reizē ar dārdošo mūziku, kas no katra karuseļa atskan savādākā tembrā/balsī/skaļumā, lai ziņkārīgie stāv ar pudelēm rokā, kasa pakausi un lūkojas tālēs zilajās - tas mani nespēj izbrīnīt, jo mēs paši vien šo valsti esam pataisījuši par gļēvuli.
Laukos zied sniegpulkstenītes. Lido dzērves, esot arī pirmie stārķi. Sniegi kūst, ūdeņi plūst. Pēc scenārija, kas ir nemainīgs no gada gadā, drīz jāparādās zaļajiem zāles stiebriem. Runā, ka būšot Lielā Talka. Nu tā Lielā Kolektīvā Talka - salasi aiz savas sievas, bērniem un paša. Esplanādes apstādījumu zāle - vai tai arī vajag būt? Mums taču ir karuseļi! Aleluja! Prieks un līksmība! Jums ko vairāk vajag?
Es eju gar karuseļu balagānu divreiz dienā - no rīta vēl klusumā un vakarā jau dārdoņā, vienmēr par zāli vien domājot...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.