Pāriet uz galveno saturu

Ruso ietekme

Pagājušajā mēnesī the New York Times Book Review publicēja diezgan interesantu rakstu, kurā iztirzāja domu par to, ka pasaulē pirmais blogeris esot bijis Žans Žaks Ruso. Pamatojums? Nu kā gan savādāk varot nodēvēt viņa daudzos un gandrīz vai nesaskaitāmos apcerējumus par dzīvi ja ne par emuāriem! Tik vienkārši.
Ne jau viņam vienam ir paticis un patīk joprojām apcerēt dzīvi un visu to, kas notiek ar un ap mums. Manuprāt, tas ir pavisam normāli, ka cilvēkam ir viedoklis un viņš/viņa to vēlas paust. Es, piemēram, ilgi mēģināju saņemties, lai nerakstītu par "karuseļu balagānu" Esplanādē, jo par to pēdējās dienās grib rakstīt visi. Man ir viedoklis, tāpēc manu balsi neviens neatradīs starp anonīmajiem komentāriem ziņu portālu lapās, taču kā Ruso pēctece es vēlos teikt, ka visvairāk šajā situācijā mani tracina izmīdītais zāliens. Lai Rainis sēž un pārdomā dzīvi (vēsture saka, ka viņš esot bijis sociāldemokrāts - vai nav zīmīgi?), lai katedrālē pareizticīgie lūdzas reizē ar dārdošo mūziku, kas no katra karuseļa atskan savādākā tembrā/balsī/skaļumā, lai ziņkārīgie stāv ar pudelēm rokā, kasa pakausi un lūkojas tālēs zilajās - tas mani nespēj izbrīnīt, jo mēs paši vien šo valsti esam pataisījuši par gļēvuli.
Laukos zied sniegpulkstenītes. Lido dzērves, esot arī pirmie stārķi. Sniegi kūst, ūdeņi plūst. Pēc scenārija, kas ir nemainīgs no gada gadā, drīz jāparādās zaļajiem zāles stiebriem. Runā, ka būšot Lielā Talka. Nu tā Lielā Kolektīvā Talka - salasi aiz savas sievas, bērniem un paša. Esplanādes apstādījumu zāle - vai tai arī vajag būt? Mums taču ir karuseļi! Aleluja! Prieks un līksmība! Jums ko vairāk vajag?
Es eju gar karuseļu balagānu divreiz dienā - no rīta vēl klusumā un vakarā jau dārdoņā, vienmēr par zāli vien domājot...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…