Pāriet uz galveno saturu

Sēdieties, lūdzu, pie galda!

Pagājušajā svētdienā uzzināju vairākus neparastus paņēmienus pārtikas produktu svaiguma noteikšanai, nu laiks ir apgūt galda kultūru. Temata sašaurināšanai izvēlos galdu klāt tikai ikdienā. Avoti tie paši - 1970./1980. gadu mijā izdotās pavārgrāmatas.
Esmu gardēde: brīvdienās man patīk gan gatavošanas process, gan arī pagatavoto notiesāt diezgan nesteidzīgi kopā ar ģimeni. Varu lazanjai liet klāt vīnu un ar apelsīniem piepildītu pīli padzirdīt ar divām ēdamkarotēm konjaka, kūkai plūmes mērcēt rumā, lai tikai ēdiena garša būtu ideāla. Līdz šim viss ir bijis vairāk nekā ideāli - ēdāji apmierināti laiza lūpas un šķīvi un prasa, kas garšīgs būs rītdien. Taču nu apdzeltējušās pavārgrāmatas mani ir iedzinušas pamatīgos mazvērtības kompleksos, jo izrādās, ka nemaz tika laba saimniece neesmu bijusi. Lūk, kāpēc!
Brokastis. Pulkstenis ir astoņi no rīta. Esmu sataisījusi maizītes, angļu brokastis vai piecgraudu pārslu putru (kārtīgi vārīto, nevis no paciņām), sagatavojusi katra brokastotāja iemīļoto dzērienu. Nāciet, lūdzu, pie galda! Pag, pag, tagad tā viss nebūs! Izrādās, ka "ēdamistabai jābūt izvēdinātai, uzpostai", "galdu pārklāj ar baltu vai krāsainu galdautu". Pirmā problēma - kur lai mēs ēdam, ja līdz šim itin labi varējām paēst tajā telpā, kuru sauc par "virtuvi"? Otrā - ko darīt, ja man ir tikai viens sarkans galdauts ar āmuļiem, kurš tiek lietots reizi gadā Ziemassvētku laikā? Līdz šim itin labi bijām iztikuši ar virtuves koka galdu bez galdauta, bet nu izrādās, ka tas ietekmē manu ēstgribu un/vai gremošanas orgānu darbību. Pazaudēju ēstgribu, tāpēc izlaižu noteikumus par maizes šķīvīšu novietošanu vienādā attālumā vienam no otra, par olu biķerīšiem nepieciešamajiem mazajiem šķīvīšiem, par glīti sakārtotajiem uzkožamajiem un sasmalcinātajiem zaļumiem.
Labošos un pacentīšos klāt pusdienu galdu. Mīļo pasaulīt, ar pusdienām ir vēl trakāk! Te nu vairs nederēs raibais galdauts (pieņemot, ka es tādu iegādātos un mani brokastotāji nebūtu izlējuši kakao vai taisījuši food fight ar vēršacīm (ņemiet vērā, ka vienam vajag no abām pusēm, otram no vienas puses, bet trešajam tā, lai baltums ar dzeltenumu saplūst. Mani šis ēdiens gan atstāj pilnīgi vienaldzīgu.)). Tātad baltais galdauts, uz kura parasti jāliek galda piederumi trīs ēdieniem. Arivederči, es demisionēju!!! Pirmkārt, vai tiešām kāds ikdienā pusdienās taisa trīs ēdienus? Vai tiešām? Es nē. Mierinu sevi ar domu, ka man nemaz nebūtu iespējams pusdienās pasniegt trīs ēdienus, jo pavārgrāmatā rakstīts, ka "dziļos šķīvjus liek kaudzītē namamātei labajā pusē uz galda vai uz atsevišķa maza galdiņa". Tā, ģimene, nebūs jums trīs ēdieni, jo mums nav tik liels galds, lai vispirms to nokrautu ar nažiem, dakšām un karotēm visos iespējamajos virzienos un tad vēl "ēdamistabā" ietilpinātu mazu specgaldu zupas šķīvjiem! Šodien pusdienās ēdiet dārzeņu biezeņzupu no šķīvīša, kas jums nolikts priekšā. Karote ir pie labās rokas. Kā vienmēr. Nav mums baltā galdauta, nav arī trīs ēdienu!
Varbūt situācija nav nemaz tik traģiska un varam ieturēt vakariņas pie pareizi klāta galda. Tomēr arī tas nav nemaz tik vienkārši, jo, "ja pasniedz tēju, tad galdu klāj kā brokastīs", bet "ja pasniedz zupu, tad jāliek dziļie šķīvji un zupas karote". Viss, man nav ēstgribas, esmu ieslīgusi depresijā, un vispār - ēst vakariņas pēc pulksten sešiem esot neveselīgi (tas nekas, ka neviens "normāls" mūsdienu cilvēks neaiziet gulēt ārāk kā vienpadsmitos vakarā). Ja gribi ko ēst, paņem un uztaisi tostermaizi! Un izdomā pats, vai maize tosterī jāliek landskeipā vai portretā!
Man pat bail iedomāties, kā esmu grēkojusi un cik nemākulīgi klāti ir bijuši mani svinību galdi! Pāršķiršu lappuses un labāk lasīšu gaiļbiksīšu lapu zupas pagatavošanas recepti. Vai varbūt tomēr gribat ēdienu, ko sauc "Dagestānas pelmeņi ar nātrēm"? Vai jūs tiešām vēl kaut ko gribat ēst??? Pļavas sāk nožūt, parādās pirmie zaļie laksti, sākas pikniku sezona, kad var neuztraukties par trīs dažāda izmēra šķīvjiem, bet ēst ugunskurā ceptu desiņu. No papīra šķīvīša ar plastmasas dakšiņu. That's cool:) Bon apetit!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...