Pāriet uz galveno saturu

Sēdieties, lūdzu, pie galda!

Pagājušajā svētdienā uzzināju vairākus neparastus paņēmienus pārtikas produktu svaiguma noteikšanai, nu laiks ir apgūt galda kultūru. Temata sašaurināšanai izvēlos galdu klāt tikai ikdienā. Avoti tie paši - 1970./1980. gadu mijā izdotās pavārgrāmatas.
Esmu gardēde: brīvdienās man patīk gan gatavošanas process, gan arī pagatavoto notiesāt diezgan nesteidzīgi kopā ar ģimeni. Varu lazanjai liet klāt vīnu un ar apelsīniem piepildītu pīli padzirdīt ar divām ēdamkarotēm konjaka, kūkai plūmes mērcēt rumā, lai tikai ēdiena garša būtu ideāla. Līdz šim viss ir bijis vairāk nekā ideāli - ēdāji apmierināti laiza lūpas un šķīvi un prasa, kas garšīgs būs rītdien. Taču nu apdzeltējušās pavārgrāmatas mani ir iedzinušas pamatīgos mazvērtības kompleksos, jo izrādās, ka nemaz tika laba saimniece neesmu bijusi. Lūk, kāpēc!
Brokastis. Pulkstenis ir astoņi no rīta. Esmu sataisījusi maizītes, angļu brokastis vai piecgraudu pārslu putru (kārtīgi vārīto, nevis no paciņām), sagatavojusi katra brokastotāja iemīļoto dzērienu. Nāciet, lūdzu, pie galda! Pag, pag, tagad tā viss nebūs! Izrādās, ka "ēdamistabai jābūt izvēdinātai, uzpostai", "galdu pārklāj ar baltu vai krāsainu galdautu". Pirmā problēma - kur lai mēs ēdam, ja līdz šim itin labi varējām paēst tajā telpā, kuru sauc par "virtuvi"? Otrā - ko darīt, ja man ir tikai viens sarkans galdauts ar āmuļiem, kurš tiek lietots reizi gadā Ziemassvētku laikā? Līdz šim itin labi bijām iztikuši ar virtuves koka galdu bez galdauta, bet nu izrādās, ka tas ietekmē manu ēstgribu un/vai gremošanas orgānu darbību. Pazaudēju ēstgribu, tāpēc izlaižu noteikumus par maizes šķīvīšu novietošanu vienādā attālumā vienam no otra, par olu biķerīšiem nepieciešamajiem mazajiem šķīvīšiem, par glīti sakārtotajiem uzkožamajiem un sasmalcinātajiem zaļumiem.
Labošos un pacentīšos klāt pusdienu galdu. Mīļo pasaulīt, ar pusdienām ir vēl trakāk! Te nu vairs nederēs raibais galdauts (pieņemot, ka es tādu iegādātos un mani brokastotāji nebūtu izlējuši kakao vai taisījuši food fight ar vēršacīm (ņemiet vērā, ka vienam vajag no abām pusēm, otram no vienas puses, bet trešajam tā, lai baltums ar dzeltenumu saplūst. Mani šis ēdiens gan atstāj pilnīgi vienaldzīgu.)). Tātad baltais galdauts, uz kura parasti jāliek galda piederumi trīs ēdieniem. Arivederči, es demisionēju!!! Pirmkārt, vai tiešām kāds ikdienā pusdienās taisa trīs ēdienus? Vai tiešām? Es nē. Mierinu sevi ar domu, ka man nemaz nebūtu iespējams pusdienās pasniegt trīs ēdienus, jo pavārgrāmatā rakstīts, ka "dziļos šķīvjus liek kaudzītē namamātei labajā pusē uz galda vai uz atsevišķa maza galdiņa". Tā, ģimene, nebūs jums trīs ēdieni, jo mums nav tik liels galds, lai vispirms to nokrautu ar nažiem, dakšām un karotēm visos iespējamajos virzienos un tad vēl "ēdamistabā" ietilpinātu mazu specgaldu zupas šķīvjiem! Šodien pusdienās ēdiet dārzeņu biezeņzupu no šķīvīša, kas jums nolikts priekšā. Karote ir pie labās rokas. Kā vienmēr. Nav mums baltā galdauta, nav arī trīs ēdienu!
Varbūt situācija nav nemaz tik traģiska un varam ieturēt vakariņas pie pareizi klāta galda. Tomēr arī tas nav nemaz tik vienkārši, jo, "ja pasniedz tēju, tad galdu klāj kā brokastīs", bet "ja pasniedz zupu, tad jāliek dziļie šķīvji un zupas karote". Viss, man nav ēstgribas, esmu ieslīgusi depresijā, un vispār - ēst vakariņas pēc pulksten sešiem esot neveselīgi (tas nekas, ka neviens "normāls" mūsdienu cilvēks neaiziet gulēt ārāk kā vienpadsmitos vakarā). Ja gribi ko ēst, paņem un uztaisi tostermaizi! Un izdomā pats, vai maize tosterī jāliek landskeipā vai portretā!
Man pat bail iedomāties, kā esmu grēkojusi un cik nemākulīgi klāti ir bijuši mani svinību galdi! Pāršķiršu lappuses un labāk lasīšu gaiļbiksīšu lapu zupas pagatavošanas recepti. Vai varbūt tomēr gribat ēdienu, ko sauc "Dagestānas pelmeņi ar nātrēm"? Vai jūs tiešām vēl kaut ko gribat ēst??? Pļavas sāk nožūt, parādās pirmie zaļie laksti, sākas pikniku sezona, kad var neuztraukties par trīs dažāda izmēra šķīvjiem, bet ēst ugunskurā ceptu desiņu. No papīra šķīvīša ar plastmasas dakšiņu. That's cool:) Bon apetit!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...