Pāriet uz galveno saturu

Trolejbuss atklāts!

Ir 2011. gada 2. aprīļa vakars un tiek atklāta jauna trolejbusa līnija, kas pagaidām darbojas testa režīmā ar diviem vadītājiem - Sintiju un Andri (tas tāpēc, ka viens aizved turpceļā, bet otrs ved atpakaļ no neceļiem). Bez puķēm runājot būtu jāsaka, ka vienam padodas saturs, bet otram - tehniski risinājumi.
Šis trolejbuss ir iecerēts kā vieta, kur dalīties pārdomās par dzīvi mums visriņķī un visapkārt: par ziemu, kas nebeidzas, bedrainiem ceļiem (lūgtum tikai bez lamām!), par dīvainiem tantukiem, kas cienījamos gados apsaukājas ar vārdiem "Stulbene no Gulbenes", pērkot desu Alfas Rimi, par tehnoloģijām, kas mainās ātrāk nekā mēs paspējam nošķaudīties, par cilvēkiem, bez kuriem nespējam dzīvot, par grāmatām, kuras spēj iedvesmot un sadusmot, likt raudāt un smieties, par jokiem, kas nav taisnība, un patiesību, kas šķiet jokaina, un vēl, un vēl, un vēl...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings .

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas