Pāriet uz galveno saturu

Reiz dzīvoja princis un princese jeb pārdomas par tradīcijām un pieraduma spēku

Vakardien pasaule uz pāris stundām pārstāja elpot, lai tikai nenokavētu karaliskās kāzas un visu, kas ar tām saistīts. Bija jauki, vai ne? Gan līgavas kleita, gan dāmu cepures, gan senās tradīcijas un lielie ļaužu pūļi. Mīļi.
Šis world wide wedding pasākums man lika padomāt par to, cik daudz no visa, kas notiek mūsu dzīvē, ir tradīciju ietekmē, bet cik - pieraduma spēks. Diez vai pašā Lielbritānijā ir daudz cilvēku, kuri varētu nosaukt vairāk par trim karaļiem/karalienēm, lai gan tā ir bijusi monarhija from time immemorial (= kopš senseniem laikiem). Taču Lielbritānija bez monarha nebūtu Lielbritānija - karalis/karaliene tai ir tas pats, kas osiņa krūzītei. Manuprāt, šī valsts zaudētu vienu no savas nācijas identitātes pamatakmeņiem, ja monarhijas pretinieki gūtu pārsvaru un gāztu monarhu no troņa. Cilvēki gluži vienkārši būtu apjukuši un kameroniem, blēriem, tečerēm, džonsoniem un citiem valstsvīriem/valstssievām gadiem nāktos pūlēties, lai radītu pavalstniekos jaunas drošības sajūtu. Monarhija nozīmē ne tikai gadsimtiem senas tradīcijas, kas 21. gadsimtā tiešām var šķist vairāk nekā dīvainas, tomēr tā arī nozīmē stabilitāti un paredzamību.
Šo gadsimta kāzu (kārtējo!) iespaidā iedomājos par to, cik ļoti es pati esmu pieķērusies lietām, kas ir ap mani. Mans pieraduma spēks ir tik liels, ka par vislabāko mašīnu es uzskatu Citroen (un par tā plūdlīnījām, izcilo izskatu, siltajiem krēsliem un parocīgo vadības paneli varētu runāt ilgi), transporta līdzekļos, ja vien iespējams, vēlos sēdēt tā, lai vērotu ainavu, nevis ielu, darbdienās otrajās brokastīs jau gadiem nemainīgi ēdu piecgraudu pārslas ar jogurtu un plūmēm, pat brīvdienās ārā eju apmēram vienā un tajā pašā laikā. Un vēl es neskatos hokeju, jo tajās reizēs, kad esmu to darījusi, mūsējie vienmēr ir zaudējuši arī spēlēs, kad bijuši vadībā. Tāda soli-pa-solim izstrādāta sistēma, kas dod drošības sajūtu, ka viss notiek kā parasti.
Iespējams, ka šobrīd pasaule būtu daudz mierīgāka un līdzsvarotāka, ja katrs pieturētos pie savām tradīcijām, saviem pieraduma spēkiem un vērtībām. Pašlaik pasaulei draud nežēlīgs liktenis - kļūt par haosa pārņemtu melno caurumu un aiziet nebūtībā. Indivīdi un tautas, kuras citiem cenšas pateikt, ka vienīgais pareizais dzīves modelis, uzskati, vērtības ir viņu, rada apjukumu un satraukumu, kas vienā vietā izraisītu karadarbību spēj pārvērst par citā vietā notikušu zemestrīci vai tornado. Murgaina doma? Gluži pretēji - cilvēks ir kļuvis tik drudžains, nemierīgs, haotisks, vardarbīgs, supermenīgi supersvarīgs, ka zeme zem mums un gaiss virs mums sprigani vibrē. Es nedomāju, ka mums vajadzētu atgriezties pie skalu gaismā adītām zeķēm vai tupēšanas uz zirņiem, lai kādam izdzītu nepaklausību, taču kaut kāda miera osta būtu jāatrod.
Ja karaliskās kāzas kaut uz dienu spēj no plašsaziņas līdzekļiem padzīt tekstus par tik un tik tur un tur notikušām demostrācijām vai nošautiem nemierniekiem, tad es vēlētos, lai šādas kāzas notiktu katru dienu. Es esmu nogurusi no līķiem, finanšu krīzēm, sprādzieniem, teroristiem, aizdomās turamajiem, banku aplaupītājiem, drupu kaudzēm. Es gribu dzīvot pasaku zemē ar laimīgām beigām. Happy end. To be continued...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…