Pāriet uz galveno saturu

Kādi ir tavi digitālie apavi?

Šovakar šim trolejbusam paliek "apaļas" divas nedēļas (atvainojos, ja kādam sagādāju vilšanos un nekur nelieku pūst - ne balonā, ne kūkā, ne trubiņā). Ir grūti noticēt, ka nupat jau pārvadāts 944. pasažieris, un es ļoti ceru, ka lielākā daļa nejauši iekāpušo pasažieru ir arī izlasījuši kādu no trolejbusā ievietotajām skrejlapiņām (rakstiem). Reizēm, braucot "īstajā" trolejbusā, esmu domājusi par cilvēkiem, kas tajā atrodas, jo būtu interesanti uzzināt, vai kāds no tiem ir bijis šī virtuālā trolejbusa pasažieris. Paldies tiem, kuriem šis trolejbuss jau kļuvis par ierastu transporta līdzekli!
Trolejbusa otrās nedēļas jubileja zīmīgā veidā sakrīt ar rakstu, kuru nupat izlasīju the New York Times, un tā nosaukums ir "How to Fix (or Kill) Web Data About You" (publicēts 13. aprīlī). Īsumā doma šāda - arvien vairāk savas dzīves mēs pavadām tiešsaitē, apmeklējot sociālos portālus, iepērkoties interneta veikalos, veicot norēķinus, čivinot, ievietojot fotogrāfijas, rakstot komentārus draugu albumos, forumos, spēlējot spēles un vēl, un vēl. Lai cik prātīgi mēs arī būtu, "digitālā pēda" ir un paliek. Šajā rakstā tiek doti padomi, kā pasargāt sevi no liekiem uztraukumiem, atgādinot par vispārzināmām lietām - nerakstiet savu mājas adresi, nerakstiet savu dzimšanas datumu un gadu, rakstiet to, ko gribat, lai par jums zina. Protams, ir iespēja šķirties no diezgan lielas naudas summas, un kāds profesionāls atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums (lasi: IT kompānija) attīrīs jūsu digitālo apavu nomīdīto taku.
Šajā rakstā mani pārsteidza kāda doma, proti, ja gribat par sevi radīt labu (vai vismaz labāku) iespaidu, tad a) izveidojiet sev profilu LinkedIn, b) izveidojiet personisko emuāru. Par a) man viss ir skaidrs - kolēģi, sadarbības partneri, semināros un konferencēs satiktie cilvēki, kuri tomēr ir pietiekami tāli, lai nedalītos ar "es šūpuļtīklā" fotogrāfijām. Taču vai b) tiešām var spodrināt tēlu? Manuprāt, emuārs ir kā vasaras sandales -  atklāts, caurspīdīgs un nenoslēpjams. Lasot emuārus, var uzzināt tik daudz par cilvēku, viņa simpātijām, uzskatiem, paradumiem; valodnieki var analizēt vārdu krājumu, bet psihologi - dvēseles stāvokli. Emuāri ir vispersoniskākais izteiksmes līdzeklis digitālajā laikmetā, jo te nav jāiekļaujas noteiktā formātā vai rakstzīmēs. Emuāru nevar aizslēgt un pabāzt zem spilvena. Tu, kas esi iekāpis trolejbusā, jau zini tik daudz par mani (ja arī nekad neesam tikušies): es lasu angļu valodā, man patīk nopietna literatūra, es uzskatu, ka Esplanādes karuseļi bojā apstādījumus un zāli, un man ir savdabīgi ironisks humors. Un vēl arī to, ka esmu pieņēmusi nežēlīgu lēmumu savai drošībai - nerakstīt par latviešu literātiem, kuri kritiku joprojām vēlas dzirdēt kā kameņu sanēšanu, bet katru asāku epitetu uztver kā malāriju pārnēsājoša oda dūrienu.
Man pašai patīk mani digitālie apavi. Tie ir gana moderni un ērti, lai es ātri pārvietotos. Tiem ir gana spics papēdis, lai uzmītu kādam uz Ahileja papēža. Es joprojām ceru, ka pēc neilga laika šis trolejbuss pārtaps par īstu autoparku (lasi: mājaslapu). Man patīk mans trolejbuss!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav