Pāriet uz galveno saturu

Pavisam normāls puika

Šķiet, ka amerikāņu rakstniekam Džefam Kinnijam ir izdevies gūt pierādījumus tam, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, jo viņa darbs "Grega dienasgrāmata" (latviski izdota 2011. gadā, bet angļu valodā "Diary of a Wimpy Kid" pazīstama kopš 2007. gada) to apliecina, tomēr Kinnijs ar Grega ikdienas dzīves dokumentēšanu ir aizsācis jaunu vilni bērniem un pusaudžiem domātās literatūras klāstā.
Manās rokās "Diary of a Wimpy Kid" pirmā grāmata angļu valodā nonāca gluži nejauši, kad 2009. gada sākumā vienā no Waterstone's grāmatnīcām skatījos grāmatu, ko atvest tolaik 9-gadīgajam dēlam. Viņa sajūsma bija neizmērojama, grāmata tika lasīta un pārlasīta, nemitīgi tika lūgts, lai sagādāju visas turpmākās šīs sērijas grāmatas, un tā nu par tradīciju kļuva ārzemēs meklēt tieši šīs grāmatas, kas Latvijā ceļoja no viena drauga pie otra. Tās slavēja visi "mazie tīņi", turklāt ne tikai zēni, bet arī meitenes.
Kas tad Kinnija darbā ir tik unikāls, lai tas gūtu mazo lasītāju sajūsmas pilno atzinību? Apbēdināšu visus pieaugušos, sakot, ka darbā nav pilnīgi nekā unikāla. Grāmatā nav moralizējošo atziņu, nav "labie" varoņi un "sliktie" varoņi, nav varoņdarbu. Tomēr "Grega dienasgrāmatas" panākumu atslēga slēpjas vienkāršajā faktā, ka Kinnijs ir spējis "nolaisties" līdz pamatskolas skolēna (Gregs ir 6. klases audzēknis) ikdienas dzīvei un tam, kas tad šo mazo cilvēciņu tiešām interesē. Vēl vairāk - Gregu un mūsu bērnus saista tieši tas pats, kas interesēja  mūs pašus šajā vecumā.
Pamēģiniet atcerēties sevi 12 gadu vecumā! Neviens no mums nebija sajūsmā, ka vecāki lika pieskatīt jaunāko brāli vai māsu, neviens nevarēja izturēt, ka vecākais brālis vai māsa varēja mūs izrīkot vai iet gulēt vēlāk nekā mēs, neviens nebija priecīgs, ka Ziemassvētkos saņēmām džemperi, lai gan vēlējāmies mūzikas ierakstus, spēli vai robotu, (turklāt atviegloti uzelpojām, ka "ap sešiem vakarā visi radinieki beidzot aizvilkās"), nepriecājāmies, ka attāliem onkuļiem un tantēm nācās teikt "paldies" par dzimšanas dienās atsūtītām kartītēm (un vecāki dusmojās par mūsu "skābajiem" ģīmjiem), strīdējāmies ar draugiem un atkal bijām "best friends forever". Džefa Kinnija Gregs ir tieši tāds pats kā mēs un mūsu bērni - ņemt līdzi mazo brāli Maniju Helovīna svinībās ir briesmīgi, jo tad ir jāpārvietojas "ar ātrumu viena māja divdesmit minūtēs", bet ielavīties pēc vecākā brāļa Rodrika CD ir aizraujoši. Tikpat labi ir apzināties, ka "mūsu klašu grupā (..) šogad esmu apmēram 52. vai 53. vietā" popularitātes ziņā, bet Grega draugs Roulijs "varētu atrasties apmēram 150. vietā". Vai Grega vārdi "vienīgais iemesls, kāpēc es nedēļas nogalēs pieceļos no gultas, ir tas, ka es vairs nespēju izturēt pats savas elpas garšu" arī nešķiet tik pazīstmi? Vārdsakot, Gregs ir pavisam normāls džeks, bet Kinnijs neparāda savu pieaugušā varu, lai stāstā iestarpinātu visgudrus padomus.
Arī Grega vecāki ir pavisam normāli - tētis spēj desmit minūtes dusmīgi "lasīt lekciju" un tad atstāt dēlu vienatnē, bet mamma soda apmērus var paziņot pēc vairākām dienām, kad dēlam jau šķiet, ka nedarbs ir piemirsies. Mamma vēlas, lai Gregs lasītu vairāk un nopietnāk, bet tēvs nespēj izsekot līdzi tehnoloģiju attīstībai, tāpēc Gregam ir neviltots prieks, ka videospēļu sistēmu nevar demontēt, jo "cilvēki, kas ražo šīs iekārtas, tās padarījušas vecāku drošas". Atkal un atkal ir redzamas pavisam ikdienišķas situācijas, kas mums un mūsu bērniem ir ik uz soļa.
Grāmatas un visas sērijas lielākā vērtība ir tā, ka autors ir to mērķtiecīgi rakstījis bērniem. Interesants ir gan rokraksts (jo tā taču ir dienasgrāmata!), gan arī paša autora zīmētās karikatūras un asprātīgie Grega un draugu izteicieni. Grega sērijas grāmatas joprojām ir daudzu valstu lasītāko grāmatu topu augstās vietās, piemēram, 2. aprīlī publicētajā The Bookseller Lielbritānijā pirktāko grāmatu sarakstā Grega ikdienas notikumi atradās 48. vietā, turklāt Džefa Kinnija Grega panākumi ir iedvesmojuši citus autorus šāda veida sacerējumus tiražēt gan meitenēm ("Dork Diaries" sērija), gan saistīt ar vampīru stāstiem ("Diary of a Wimpy Vampire").
Nekaunos atzīties, ka arī es Grega dienasgrāmatu sēriju ar aizrautību izlasīju angliski, un tagad gaidu tās turpinājumu latviešu valodā. Vecākiem ir noderīgi tajā ielūkoties, lai saprastu, ka mūsu bērni ir tieši tādi paši kā bijām mēs, un dusmu vietā pasmaidīt, iedomājoties savu blēņdari kā Kinnija karikatūras varoni.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...