Pāriet uz galveno saturu

Absurda karaļvalsts

Nemaz tik sens nebija tas laiks, kad Latvija ārvalstu tūristus sevi vilināja ar saukli "Zeme, kas dzied" (nu kaut kā tā). Zilas govis, runājoši akmeņi un traļi-vaļi. Pēc tam bija laiks, kad cilvēki teica šādi: "Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti." Tagad ir, manuprāt, trešā vājprāta stadija, kad valsts par cilvēku ņirgājas un dara visu, lai šajā zemē vairs tautas nebūtu. Pat tās, kas ir vēl palikusi. Uzņēmēji, zinātnieki, ārsti, celtnieki un citi homo vulgaris.
Pagājušajā rudenī skola, kurā es mācījos, Lāčplēša dienas sakarā rīkoja interesantu pasākumu, aicinot savus absolventus esošajiem skolēniem pastāstīt, kāpēc mēs - kādreizējie šīs samērā mazās Pierīgas vidusskolas dažādu gadu absolventi - joprojām esam Latvijā, nevis strādājam kādā labāk/ne tika labi apmaksātā dabā ārvalstīs. Mani klausītāji bija 12. klases skolēni. Es viņiem jau sarunas sākumā teicu, ka manā dzīvē ir bijuši daudzi pārdomu brīži, kad vilkti krustiņi par/pret ģimenes aizbraukšanai no Latvijas, taču vienmēr mani ir atturējis tas, ka profesionālā ziņā šeit esmu sasniegusi ļoti daudz. Man ir dota iespēja attīstīties, augt, pilnveidoties, mācīties, nodot zināšanas tālāk. Mani atbalsta savējie, un es varu sazināties savā valodā. Es neesmu daudzus gadus mācījusies tādēļ, lai par lielāku atalgojumu kādam vārītu olas, mazgātu dušu, ravētu dārzu vai vestu pastaigā suni. Esmu filologs.
Lūk, es skolēniem stāstīju par līdzšinējo un pašreizējās darbavietas sniegtajām iespējām, par galopā izlēkātu Eiropu no Oslo un Helsinkiem ziemeļos līdz Atēnām un Stambulai dienvidos, kur būts darba komandējumos, par Islandes vulkāna ar neizrunājamo nosaukumu izraisītajā haosā piedzīvoto situāciju, kad redzēju un izbaudīju to, ka eiropieši nav zaudējuši cilvēcīgumu un tehnoloģiju un sociālo tīmekļu laikmetā ir gatavi kā kara laikā vilcienā dalīties ar līdzpaņemto pārtiku (jo vilciens no Stambulas uz Belgradu apstājās in the middle of nowhere jeb bezgala noplukušā ciemā ar stacijas uzrakstu Niš-Niš, kur, protams, par eiro nekas nebija nopērkams). Es aicināju skolēnus būt drošiem, aktīviem, nebaidīties riskēt, censties nospraust mērķus, uz kuriem arī virzīties. Jā, teicu apmēram tā: "iegūstiet labu izglītību, ja iespējams, studējiet ārzemēs, bet nenonieciniet Latvijas izglītības sistēmas sniegtās iespējas, jo jūsu dzīve, karjera, panākumi ir tikai un vienīgi jūsu pašu rokās". Jo vecāki kļūstam, jo labāk zinām, ka nekas tāpat no gaisa nekrīt. Arī loteriju lielos laimestus izvelk vien retais. Laikam lieki piebilst, ka klasē bija tas, ko dēvē par kapa klusumu, un skolēni nedevās prom pat pēc zvana. Arī manu pašu iedesmoja mana runa.
Ir pagājuši vien nepilni seši mēneši, un es atkal sāku domāt par to, kāpēc šī valsts tā ienīst savus cilvēkus, ja mēs katrs un ikviens darām un mēģinām darīt visu, lai paliktu šeit, strādātu, dzīvotu un audzinātu savus bērnus Latvijā. Kalendārs vēsta, ka tuvojas 1. maijs, tad 4. maijs. Man būtu jāstāsta saviem bērniem, kāpēc 4. maijs ir tik svarīga diena. Taču vai es  to tagad vēlos? Godīgi? 
Mūsu valsts nespēj pieņemt lēmumus, tā ir pakļāvīga un ieņem nogaidošu stāju jautājumos, kas prasa ātru, asu reaģēšanu un konstruktīvus risinājumus, kas vērsti uz ilgspējīgu attīstību. Simtiem svešvalodu skolotāju, skolu vadītāju, mācību grāmatu autoru un izdevniecību darbinieku mēnešiem ilgi tika turēti saspringumā, ierēdņiem  diskutējot, vai svešvalodas būtu jāmāca jau no 1. klases. Programmu paraugi, semināri, nodarbības, drudžaini izstrādāti plāni, lai beigās tā arī visam atmestu ar roku. Vai es drīkstu atslābt, nomierināties un dzīvot cerībā, ka augusta pēdējā nedēļā steidzamības kārtā netiks pieņemts kārtējais grozījums? Vai uz to var cerēt šodienas seminārā uzrunātie angļu valodas skolotāji?
Man patīk plānot savu dzīvi. Zināt, ka šodien man darāms tas, bet rītdien ir tāda tikšanās, lai parīt sagatavotu to, bet aizparīt atskatītos uz šo. Es spēju pieņemt lēmumus, taču valsts nespēj pieņemt savus lēmumus, kas ietekmē manu dzīvi, tādēļ es dzīvoju nebeidzamā drudzī, gaidot, vai nav jāskrien pāri ielai pie sarkanās gaismas, lai vēl ko paspētu glābt.
Latvijā iestājies pavasaris. Ja es būtu reklāmas guru, es uztaisītu reklāmu - zaļajās pļavās atstātās Latvijas brūnaļu "dāvanas" (vēlams - Latvijas kontūrā), kas runā. Pareizāk sakot, vārās un mutuļo. Welcome to my country. Esmu pārāk pieklājīga, lai to visu rakstītu detaļās.
Kā tad būt, valsts? Kā būt ar visiem tiem jautājumiem, uz kuriem tu nespēj sniegt loģiski pamatotas, saprotamas, pieņemamas atbildes? Kāpēc tu, valsts, turi savus ļaužus bailēs un neziņā? Kāpēc tu liec savai tautai būt tik žiperīgi apķērīgai, lai tā rastu izeju no visabsurdākajām situācijām? Valsts, kāpēc tu mūs muļķo?
Vēlies vizuālos uzskates līdzekļus? Skaties šos video!

P.S. Nesen biju lekcijā, kurā profesore Kūle teica, ka nu jau visi pasaules gudrie prāti ir vienojušies, ka tieši filologi būšot tie, kas izvedīs pasauli no krīzes. To nespēja inovatīvās tehnoloģijas, nu laiks atgriezties pie cilvēkzinībām. Vai mūsu valsts to arī sapratīs?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.